Savukārt vakcīnu ražotāji tām pievieno timersālu (puse tā sastāva ir
etildzīvsudrabs) kā aizsardzības līdzekli pret baktērijām. Šādu injicētu
dzīvsudraba organisko formu uzsūc smadzeņu un sirds muskuļa šūnas. Pat neliels
šī metāla daudzums, nokļūstot cilvēka organismā, var izraisīt
neatgriezeniskas pārmaiņas centrālās nervu sistēmas darbībā.
Latvijas pārtikas centrs rakstā “Dzīvsudrabs - piliens, kas var
nogalināt!”(2003) informē, ka "dzīvsudrabam ir raksturīga paaugstināta spēja
reaģēt (afinitāte) ar fermentu sulfidrīlgrupām (-SH). Tā rezultātā dzīvsudrabs
(Hg) nomāc daudzu fermentu aktivitāti un olbaltumvielu sintēzi. Nieres ir
galvenais mērķorgāns Hg neorganiskiem un organiskiem savienojumiem. Metāliskais
Hg un metildzīvsudrabs toksiski iedarbojas galvenokārt uz centrālo nervu sistēmu
(bojāti tiek sensoriskie neironi). MeHg viegli šķērso placentāro barjeru,
izraisot augļa smadzeņu bojājumus, galvenokārt koncentrējās asinīs un smadzenēs,
ar ko izskaidro šīs toksiskās vielas teratogēno (iedzimto patoloģiju veidošanos)
darbību. MeHg līmenis augļa asinīs ir divkārt augstāks nekā mātes asinīs.
MeHg klasiskā intoksikācijas simptomātika: dizartrija, ataksija, redzes lauka
sašaurināšanas. MeHg rada encefalopātiju. Iespējama muskulatūras spasticitāte,
dzirdes traucējumi, emocionālā labilitāte un nespēja koncentrēties.
Starptautiskā vēža izpētes aģentūra (International Agency for Research on
Cancer) ir klasificējusi Hg par otrās bīstamības grupas kancerogēno
vielu (group 2B, possible human carcinogen)."
Autisms pirmo reizi tika atklāts 1943.gadā vienpadsmit bērniem Amerikā
– 12 gadus pēc etildzīvsudraba (tiomersāla) pievienošanas garā klepus
vakcīnai. Eiropā autisms nebija sastopams līdz pat 50. gadiem, proti,kamēr šeit
lietotajām vakcīnām arī nesāka pievienot tiomersālu. 1989.gadā ASV tika
reģistrēti jau vairāk nekā 100 000 autisma gadījumi, un šis skaits strauji
pieaug. Tipiska aina ir šāda: īsi pirms 2 gadu vecuma sasniegšanas bērns, kurš
līdz tam ir bijis pilnīgi vesels un normāli attīstīts, pēkšņi pārstāj komunikēt
ar citiem, ieraujas sevī, izvairās no acu kontakta, raugās tukšumā, kļūst
dīvains un noslēgts. Viņa redze kļūst miglaina, rodas dažādi motorie traucējumi,
piemēram, nekontrolēta roku un kāju raustīšanās un staigāšana uz pirkstgaliem.
Parādās arī runas traucējumi un neparasta uzvedība – raudu uzplūdi bez acīm
redzama iemesla un galvas dauzīšana, dažādas pakāpes uztveres traucējumi, bieži
ausu iekaisumi un augšējo elpošanas ceļu infekcijas, kuņģa-zarnu trakta
problēmas un imūnsistēmas problēmas. To visu papildina hronisks nogurums.
Dzīvsudrabs tiek minēts arī kā citu attīstības problēmu - novēlota runas
attīstības un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma - cēlonis.
(study by Dr.Sallie Bernard and her colleagues “Autism: A Unique Type of
Mercury Poisoning”). Ir pētījumi, kuros norādītas cēloņsakarības ne tikai
starp imunizāciju un UDS/UDHS, bet arī disleksiju, mentāliem traucējumiem un
diabētu.
Ļoti jutīga pret visām dzīvsudraba formām, it īpaši - pret dzīvsudraba vai tā
savienojumu tvaikiem, ir nervu sistēma, jo sevišķi - bērnu nervu sistēma.
Pastiprināta uzbudināmība, pastiprināts kautrīgums vai baiļu izjūta,
galvassāpes, redzes un dzirdes traucējumi, atmiņas problēmas – tādas ir biežāk
novērotās smadzeņu darbības traucējumu sekas. Turklāt no dzīvsudraba iedarbības
cieš arī nieres, bet īpaši smagi tas ietekmē embrija attīstību. Prenatālajā
periodā gūtie galvas smadzeņu bojājumi bērnam var nozīmēt palēninātu garīgo
attīstību, koordinācijas traucējumus, muskuļu tonusu, parestēzijas (jušanas
traucējumus), paralīzi, stuporu un komu, aklumu, nervu lēkmes, valodas
traucējumus līdz pat pilnai nespējai runāt.
Pētījumos konstatēts, ka pastāv tieša saikne starp dzīvsudraba devas
palielināšanos vakcīnās un autismu. 20.gs. 50. gados, kad imunizācija
aprobežojās ar četrām vakcīnām (pret difteriju, tetanusu, garo klepu un bakām),
autisms attīstījās tikai vienam no 10 000 bērniem. Līdz ar vakcīnu skaita
palielināšanos palielinājās arī bērniem injicētā dzīvsudraba daudzums. Bērni,
kas dzimuši 1981.gadā, vidēji saņēma 135 mikrogramus dzīvsudraba, un autisms
bija sastopams vienam no katriem 2600 šajā gadā dzimušajiem bērniem.
Pievienojoties hepatīta B vakcīnai (injicētajai tūlīt pēc piedzimšanas) un
vakcīnai pret Haemophilus influenzae Type b, 1996.gadā dzimušajiem
bērniem jau tika injicēti 246 mikrogrami dzīvsudraba, un autisms parādījās
vienam no katriem 350 šā gada bērniem. Patlaban obligātās imunizācijas sarakstā
(ASV) jau ir 13 vakcīnas ar dažādiem atkārtojumiem, kuras jāsaņem pirms 2 gadu
sasniegšanas, kad galveno smadzeņu centru attīstība ir beigusies. Autisms tagad
sastopams vienam no 100 zēniem un vienai no 400 meitenēm, un ASV ārsti
diagnosticē 100.000 jaunu saslimšanas gadījumu katru gadu: pēdējo 30 gadu laikā
vairāk nekā viens miljons bērnu ir kļuvuši par šīs slimības upuriem, un pašreiz
no katrām sešdesmit astoņām ģimenēm vienā ir bērns, kam diagnosticēts autisms.
Bojājumu apjoms, kādu var nodarīt konkrēta dzīvsudraba deva smadzenēm, sirdij
un imūnsistēmai, ir atkarīgs no cilvēka vecuma, dzimuma un ģenētiski noteiktās
spējas izvadīt dzīvsudrabu no organisma. Mazi bērni, kam smadzenes vēl ir
attīstības stadijā, ir jutīgāki, arī zēni briesmām ir pakļauti daudz vairāk, jo
testosterons pavairo dzīvsudraba toksisko aktivitāti. Par vissvarīgāko faktoru
tiek uzskatīta ķermeņa ģenētiski ieprogrammētā spēja izvadīt dzīvsudrabu no
organisma.
Vēl viens būtisks apstāklis, kas ietekmē dzīvsudraba iedarbību uz cilvēka
smadzenēm un prātu, ir sinerģētiskā toksicitāte – dzīvsudraba palielinātā
toksiskā iedarbība citu inžu klātbūtnē. Niecīga dzīvsudraba deva, kas nogalina 1
no 100 žurkām, un niecīga alumīnija deva, kas nogalina 1 no 100 žurkām,
kombinācijā rada dramatisku efektu – nomirst visas žurkas . Turklāt vakcīnas
satur arī alumīniju! Piemēram, "pa vienai vakcīnai pret difteriju, tetanus,
poliomielītu, garo klepu un hepatītu B kopumā satur 8mg alumīnija hidroksīda"
(Dr.Louis Lery, Institut Pasteur Lionas nodaļa). ASV naconālais vēža
institūts (The National Cancer Institute) ir publicējis pētījumus, kas
liecina, ka kombinētās vakcīnas var radīt vairāk vispārēju mutāciju nekā
atsevišķām slimībām domātās vakcīnas.
Jau gandrīz par aksiomu ir kļuvis pieņēmums, ka imunizācija var droši
pasargāt pret infekcijas slimībām. Bērni tiek potēti no pirmās dzīvības dienas,
un valdības pieņem lēmumus par obligāto imunizāciju. Taču par faktiem, kas
apgāž pieņēmumu par vakcīnu nozīmīgumu cīņā pret daudzām slimībām, netiek
diskutēts vai arī tie tiek apzināti, ar nodomu slēpti. Piemēram, nāves
gadījumi skaits difterijas dēļ samazinājās par 90% laikā no 1900. līdz
1930.gadam, jo tika uzlaboti sanitārhigiēniskie apstākļie un nodrošināta labāka
ēdināšana, proti, vēl pirms tam (!), kad tika radīta vakcīna pret
difteriju. Tieši tāpat nāves gadījumu skaits masalu dēļ samazinājās par 95% (no
13,3 uz 0,03 nāves gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem) laikā starp 1915. un
1958.gadu - pirms atbilstošās vakcīnas ieviešanas 1963.gadā. Tātad
saslimšana ar katru infekcijas slimību vienmēr ir samazinājusies agrāk nekā
tai atbilstošās vakcīnas parādīšanās. 1348.gadā Francijā melnā jeb buboņu
mēra (black plague) dēļ bojā gāja milzum daudz iedzīvotāju. Holera
Francijā plosījās vairākus gadsimtus, un tomēr - abas slimības izzuda bez
vakcinācijas. Tika konstatēts, ka holeras un tīfa izplatītājs ir ar fēcēm
saindētais ūdens, tāpēc tika radikāli mainīta ūdens apgādes un attīrīšanas
sistēma. Slimību samazināšanos sekmēja arī dzīves līmeņa uzlabošanās - bija
pieejama labāka un svaigāka pārtika, mazinājās nabadzība. Vīrusi var būt visur,
bet, ja cilvēks ir veselīgs un harmoniskā dvēseles stāvoklī, viņš nemaz tik
viegli nesaslimst ar vīrusu infekcijām.
Ja par epidēmiju likvidēšanu mums tiešām būtu jāpateicas vakcinēšanai, tad
konkrētajām slimībām vajadzētu turpināties reģionos, kuros vakcinācija nav
notikusi, vai atkal parādīties tur, kur vakcinācija pārtraukta, taču
epidemioloģijas vēsture pierāda pretējo. Starptautiskā zinātniskā prese
apliecina, ka epidēmijas vēl joprojām parādās valstīs, kurās imunizācija ir
gandrīz totāla. Pat imunizācijas nepieciešamības propagandētāji ir spiesti
atzīt, ka mākslīgā imunitāte ir daudz īslaicīgāka par dabisko. Piemēram,
ASV pieaugušie inficējas ar garo klepu, un komplikācijas sastopamas ļoti bieži.
Tas pats vērojams Francijā.
Apmēram 50 gadus, kopš Rietumu valstīs ir sistemātiski veikta imunizācija,
kurai tikuši pakļauti visi iedzīvotāji, difterija un poliomielīts ir
atgriezušies. “Vairākās mazattīstītās valstīs ir cerēts, ka vakcinācijas
kampaņa atrisinās problēmu, taču dažās no tām ir redzams, ka slimības biežums
pēc vakcinācijas ir gandrīz pieckāršojies” (Prof. Lépine, Medical
Practice, No 467). Tas liek mums pārvērtēt imunizācijas efektivitāti, jo ar
to esam panākuši daudz agresīvāku patoloģiju parādīšanos nekā tās, kuras
uzskatījām par uzvarētām (piem., AIDS). Šo fenomenu var salīdzināt ar
bīstamāku kukaiņu parādīšanos pēc masveida insekticīdu ieviešanas un augu
pretestības spēju palielināšanos, kas tiek saistīta ar herbicīdu lietošanu.
Pētījumi liecina: ja imunizācija pret masalām notiek masveidā, masalas kļūst par
vakcinēto cilvēku slimību. Atklāts arī, ka masalu pote apspiež imūnsistēmu,
palielinot risku saslimt ar citām infekcijas slimībām. Japānā tieši pēc
obligātās imunizācijas ieviešanas 1872.gadā katru gadu palielinājās ar bakām
saslimušo skaits: līdz 1892.gadam tika reģistrēti 29 979 nāves gadījumi, un visi
šie cilvēki bija vakcinēti. 20. gs. sākumā Filipīnas tika pieredzēta smagākā
baku epidēmija, par spīti tam, ka 8 miljoni cilvēku bija saņēmuši 24,5 miljonus
vakcīnu devu (sasniedzot 95% imunizācijas līmeni),- rezultātā nāves gadījumu
baku dēļ kļuva četrreiz vairāk. 1989.gadā Omānā tika piedzīvots plašs
poliomielīta uzliesmojums tūlīt pēc pilnīgas vakcinācijas.
Visai bieži tiek konstatēts, ka cilvēks kļūst par upuri slimībai, pret
kuru nesen vakcinēts. The Dayton Times 1993.gada 23.maijā tika
publicēti Ohaijo štata Veselības departamenta pētījuma dati, kas liecināja, ka
puse no garā klepus upuriem laikā no 1987. līdz 1991.gadam, pēc slimības
vēsturu datiem, ir bijuši pret to vakcinēti. Tika atklāts arī fakts, ka 72%
(2720 gadījumu) no masalu upuriem divus gadus iepriekš ir tikuši pret tām
vakcinēti. Vakcīnas var arī izprovocēt slimības subakūtu fāzi, kas var
parādīties pakāpeniski un smagākās formās.
Kopš 1949.gada, kad Anglija atteicās no obligātās imunizācijas, ir uzskatāmi
pierādījies, ka epidēmijas tur nebūt nav atgriezušās, un tas ir pilnīgā pretrunā
ar vakcinācijas aizstāvju nemitīgajiem apgalvojumiem par tās pozitīvo efektu.
Anglijā, Velsā un Rietumvācijā 1970.gadā, kad bija augsts imunizācijas procents,
nāve garā klepus dēļ iestājās daudz biežāk nekā 1980.gada otrā pusē, kad
imunizācijas procents bija krietni zemāks.
Vakcīnas, kā arī antibiotikas, samazina organisma dabiskās pretestības
spējas, ar kurām tiek saistīta arī palielinātā saslimstība ar vēzi. Heriss
Kelters (Harris Coulter) grāmatā "Vakcinācija: sociālā vardarbība un
noziedība"(“Vaccination: Social Violence and Criminality”. - North
Atlantic Books, Berkeley, 1980) apgalvojis, ka vakcinācija var stimulēt
encefalītu - no viegla līdz smagam -, kuru pavada demielinizācija; tiek
likvidēts mielīna apvalks, kas nodrošina smadzeņu adekvātu reakciju uz
kairinājumu - tas kavē normālu smadzeņu attīstību, tā izraisot arī traucējumus
un uzvedības problēmas, par kurām esam tādā sašutumā, vainojot gan skolu,
gan ģimeni, bet lielākoties neapzinoties to patieso cēloni. ASV piektajai
daļai zīdaiņu nācies ciest no šādām sekām!
Hepatīts B ir galvenokārt pieaugušo slimība, kas parasti izplatās
daudzkārtējas seksa partneru maiņas vai narkotiku lietošanas dēļ, kā arī tad, ja
cilvēks strādā profesijā, kurā viņam ir saskare ar asinīm. Bērniem risks saslimt
ar hepatītu B ir visai mazs, ja vien grūtniecības laikā netiek inficēta māte.
Pētījumi liecina, ka bērniem līdz 14 gadu vecumam ir trīs reizes lielāka iespēja
nomirt vai ciest no komplikācijām pēc hepatīta B vakcīnas, nekā saslimt ar pašu
hepatītu B.
Ievērojamais imunologs, profesors Roberts Guds (R.Good) uzsvēris, ka
dzīvnieku izcelsmes vakcīnas (veidotas uz pērtiķu, govju un vistu audu bāzes)
un serumi provocē cilvēku un dzīvnieku limfocītu transformāciju. Šādi limfocīti
uzbrūk cilvēka šūnām tā, it kā tās būtu svešas šūnas, no kurām jāatbrīvojas.
Acīmredzami, ka tas ir viens no cēloņiem autoimūnajām saslimšanām...
ASV vienīgais poliomielīta cēlonis ir orāli administrētā poliovakcīna.
Kad 1975.gadā Japānā veselības aizsardzības autoritātes saprata, ka imunizācija
ir zīdaiņu lielās pēkšņās mirstības (angl. crib deaths jeb SIDS –
Sudden Infant Death Sindrome) iemesls, bērniem līdz divu gadu vecumam visas
potes tika atceltas un rezultātā šāda bērnu mirstība tika novērsta (“Ŗeport
of the Task Force for Postponement of Immunization”, Pediatrics Supplement
93-94). Toties ASV katru gadu apmēram 3000 bērnu mirst 4 dienu laikā pēc
vakcinācijas. Ir pētījumi, kas liecina par zīdaiņu mirstības un vakcinācijas
periodu tiešu sakarību.
Vienlaikus vadošie medicīniskie žurnāli, piemēram, Pediatrics un
The New England Journal of Medicine”, publicē tikai tos pētījumus, kuros
apgalvots, ka tiomersāls (un vakcīnas kopumā) ir nekaitīgs. Izrādās, ka šo
rakstu autori lielākoties ir pētnieki, kam algu maksā vakcīnu ražotāji. Tā tiek
mākslīgi radīti nozombēti un iebaidīti slimnieki – farmācijas industrijas
produktu patērētāji. Medicīnas karteļa mērķis – depopulācija, apziņas kontrole
un iedzīvotāju vispārēja debilizācija. Mums tiek propagandēta falsificēta
statistika, lai uzturētu mītu par vakcīnām kā veiksmīgām slimību likvidētājām un
lai radītu ilūziju, ka tās ir derīgas. Mēs tiekam baroti ar safabricētu vēsturi,
kuras mērķis ir pārliecināt cilvēkus par vakcīnu neapšaubāmo drošību un
efektivitāti. Ja vakcīna apspiež, piemēram, masalu redzamos simptomus, visi
uzskata, ka vakcinēšana ir bijusi sekmīga. Taču, ja paraugāmies dziļāk, vakcīna
sagrauj pašu imūno sistēmu. Ja tā radījusi citu slimību, piemēram, meningītu,
tad šis fakts paliek nomaskēts un nepētīts, jo neviens netic, ka vakcīnas varētu
būt bīstamas. Ja ASV Pārtikas un Medikamentu Administrāciju vadītu godprātīgi
cilvēki, tad neviena no zināmajām vakcīnām nebūtu saņēmusi licenci. Cilvēkiem ir
nepieciešama informācija, lai varētu izdarīt izvēli. Bet kādu izvēli var
izdarīt atmosfērā, kurā valda meli?
Aelita Folkmane
Pārpublicēts no žurnāla „Psiholoģija Ģimenei un Skolai”, 2005.gada jūlijs/augusts
------------------------------------------------------------
www.JūsuVeselibai.lv piebilde:
Tā saucamajās "sudraba" plombēs, dzīvsudraba daļa sastāda vairāk nekā 50% (pēc svara).
